Pavasarī tika pabeigts darbs pie Jūrmalas pilsētas ūdenssaimniecības attīstības IV  kārtas pirmā posma projekta izstrādes, ko veica SIA “AQUA-BRAMBIS” - ūdensapgādes un kanalizācijas konsultantu-projektētāju grupa. Šis uzņēmums Latvijā darbojas jau no 1991. gada un strādā tikai un vienīgi ūdenssaimniecības jomā.

Par to, kā veicās projektēšanas darbi Jūrmalā, kāda bija saskarsme un attiecības ar jūrmalniekiem, stāsta SIA “AQUA-BRAMBIS” projektētājs Guntars Maļina un SIA “Jūrmalas ūdens” projektu ieviešanas vienības vadītājs Aivars Kamarūts.

Guntars Maļina: Ar Jūrmalu mums ir ilgstoša sadarbība. Sākumā mēs strādājām ārzemju firmu paspārnē, zem viņu firmas startējām dažādos konkursos un mācījāmies no viņiem kā jāstrādā… Samācījāmies un tagad jau konkursos startējam paši. Paši jau gudri un spēcīgi.

Runājot par IV kārtu, viss sākās jau ar tehniski ekonomisko pamatojumu – tika izstrādāts attīstības plāns un identificētas lietas, kas ir vajadzīgas pilsētai – runa bija par aglomerācijām gan kanalizācijas, gan ūdensvada tīkliem.

Esošie likumdošanas normatīvie dokumenti nosaka, ka, piemēram, kanalizācijas sistēmas aglomerācija ir teritorija, kurai ir tehniski ekonomiskais pamatojums ierīkot kanalizācijas tīklus. Tiek noteikts, cik attiecīgajai ielai vai rajonam ir nepieciešama nauda un vai tas ir finansiāli izdevīgi. Dažkārt šī aglomerācija pārkāpj konkrētās administratīvās pašvaldības robežas, bet citkārt šī aglomerācija nepārklāj visu pašvaldības teritoriju.

Te jāpiebilst, ka arī tām atsevišķajām mājsaimniecībām, kas neietilpst aglomerācijā (paliek ārpus attīstības plāniem), ir jābūt normatīvajiem aktiem atbilstošai kanalizācijas sistēmai, atbilstošai vides aizsardzības prasībām. Tas, kādas tās ir šobrīd, jau ir cita lieta…

Aivars Kamarūts: Viensētām šie noteikumi nav tik drakoniski, taču arī tur netiek pieļauta gruntsūdeņu  piesārņošana, vai tāda saimnieciskā darbība, kas apdraud apkārtējo vidi. Piemēram, esmu viensētā un, mašīnai eļļu mainot, veco eļļu tagad gāzīšu zemē. Nē! Vides aizsardzības noteikumi ir jāievēro pilnīgi visiem, neatkarīgi no tā vai pilsēta ir atvilkusi līdz tavai saimniecībai kanalizācijas tīklus vai nav.

Līdzīgi nosacījumi attiecas arī uz ūdensapgādes sistēmas aglomerāciju?

Guntars Maļina:  Kanalizācijas sistēmas aglomerācija ir viena lieta, ūdenssaimniecības aglomerācija ir cita. Ūdensvada sistēmai mēs neidentificējam šo aglomerāciju kā tādu, taču tāpat tiek veikti aprēķini, kur ir izdevīgi to ievilkt un kur nē.

Protams, ka ir uzstādījums, ka pašvaldībai ir jānodrošina šis pakalpojums visiem. Dzeramais ūdens jo īpaši. Jūrmalā šī pakalpojuma nodrošināšanu pašvaldība ir deleģējusi SIA “Jūrmalas ūdens”. Tad  nu “Jūrmalas ūdens” to visu arī dara – sākot ar realizāciju un beidzot ar ekspluatāciju.

Lai to visu paveiktu “Jūrmalas ūdenim” ir nepieciešami daudz dažādu pakalpojumu, un mūsu darbs ir tikai viena daļiņa no visiem – vēl ir būvniecība, autoruzraudzība, konsultācijas utt.

Aivars Kamrūts:  Projektēšana tomēr ir pats pamats visam darbam kopumā.

Guntars Maļina:  Latviešiem ir labs teiciens – kā iejūgsi, tā brauksi. Projektēšana ir šī iejūgšana. Tā, kā jau teica Aivars, ir ļoti nozīmīga daļa šajā lielajā kopdarbā, jo, ja centīsies kaut ko ietaupīt uz projektēšanu, tad tas vēlāk var desmitkārtīgi izmaksāt jau būvniecības stadijā.

Aivars Kamrūts: Tas “desmitkārtīgi” ir vēl tā maigi teikts. Mūsu situācijā, kad ir ES finansējums un saņemšanas noteikumi ir tik drakoniski, tad kļūdas cena ir milzīga, pat neaprēķināma. Respektīvi - var palikt bez pakalpojuma, tev viss ir jāatmaksā, sistēma var nedarboties. Atgriežot iztērēto naudu tev ir sistēma, kura nedarbojas un kurai vairs nav līdzekļu, lai to saremontētu un sakārtotu…

Guntars Maļina: Visdrīzāk šādos gadījumos sistēma darbosies, bet darbosies katastrofāli slikti. Parasti plānotāju un projektētāju kļūdas beidzas ar šīs sistēmas būvniecības papildus darbiem, vai uzlabošanu, vai pārāk lielām ekspluatācijas izmaksām.

Aivars Kamrūts: Te jāņem vērā arī tas, ka pēc konstatētajām kļūdām, tev ir ne tikai jāatgriež fondu līdzekļi, bet arī jāsamaksā būvniekiem par darbu un vēl jārēķinās ar lielām ekspluatācijas izmaksām.

Spēles noteikumi ir zināmi un, ja mēs esam tos akceptējuši (iespējams, tāpēc, ka nav cita finansējuma avota), tad ar tiem ir jārēķinās.

Guntars Maļina: Ūdenssaimniecības attīstībā nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus ne tikai Jūrmalā, bet visā valstī. Pašiem šādas naudas mums nav – mēs neesam tik bagāti. Tarifi ir tādi, kā ir, un mēs šobrīd ar tiem nevaram plānot mega attīstības projektus. Uzturēšanu jā, bet attīstībai nepietiek. Tāpēc, ja ar ES fondu palīdzību pilsētai ir iespējams nodrošināt ar ūdenssaimniecības pakalpojumiem vēl 20 – 30 % iedzīvotāju, tad tā ir unikāla iespēja, kuru nedrīkst neizmantot. Tāpēc ir apsveicami, ka “Jūrmalas ūdens” ar to nodarbojas, un  sekmīgi ar to nodarbojas.

Mūsu uzņēmums ir darbojies lielākajās Latvijas pašvaldībās - Rīgā, Daugavpilī, Jēkabpilī, Cēsīs un Jūrmalā. Es strādāju šajā nozarē 16-17 gadus un varu teikt, ka pirmsākumos projekti bija jēlāki, bet arī tie nosacījumi bija vienkāršāki. Tad visi mācījās, visiem gāja vienādi. Tagad, kad ir jau III un IV kārta, visās pilsētās projekta ieviešanas vienības ir izaugušas un apguvušas spēles noteikumus, un visas darbojas diezgan veiksmīgi. Par “Jūrmalas ūdens” projektu ieviešanas vienības cilvēkiem varu teikt tikai tos atzinīgākos vārdus.

Varu tikai piekrist savulaik VARAM pārstāvja teiktajam, ka šajā projektā Jūrmala ir līdere apgūto līdzekļu apjoma ziņā. Ja apskatīsimies pilsētas karti, tad tur arī ir izskaidrojums, kāpēc. Salīdzinot Jūrmalu ar Daugavpili vai Jēkabpili, Jūrmala ir ļoti, ļoti gara un tās apbūves blīvums ir ļoti zems. Jūrmalā pārsvarā ir savrupmāju apbūve ar mazām, šaurām ieliņām (izņemot Kaugurus, bet tur jau viss ir vairāk vai mazāk sakārtots). Tad nu iedomājieties, vai mums vajag izbūvēt komunikācijas ielā, kur ir piecstāvu ēkas ar 1000 dzīvokļiem, vai 100 ielās, kur ir 500 iedzīvotāju. Respektīvi, investīcijas uz vienu iedzīvotāju ir krietni lielākas, tas tīklu garums, kas ir nepieciešams, ir milzīgs. Tas izskaidro gan ekspluatācijas izmaksas uz vienu kubikmetru ūdens, gan būvizmaksas un beigās - arī tarifu lielumu. Tas arī izskaidro, kāpēc investīciju apmērā Jūrmala ir līdere. Jau no padomju laika Kauguriem un Slokai bija centralizētais ūdensvads un kanalizācija, jo tur šīs komunikācijas sabūvēja reizē ar lielajām ēkām. Privātmāju rajonos neviens pa ielām šos tīklus nebūvēja. Tagad “Jūrmalas ūdens” cenšas nodrošināt ūdenssaimniecības pakalpojumus arī privātmāju masīvam, sākot ar Priedaini un tālāk jau visā Jūrmalā.

Kādas ir Priedaines īpatnības?

Guntars Maļina: Tur šādu komunikāciju iepriekš vispār nebija. Toties tur ir plašas ielas, bez dažādām cita veida komunikācijām, - tas atvieglo darbu. Sarežģītākais ir ūdensvada pievilkšana – tas jāvelk pāri Lielupei. Kanalizācija tiks pievienota spiedvadam uz “Rīgas ūdens” attīrīšanas iekārtām turpat Priedainē.

Jāpiebilst, ka Priedainē pieslēgties ūdensvadam ļoti vēlējās “Latvijas dzelzceļš”, kas tā kā nebija paredzēts. Viņiem pašiem nāksies projektēt un izbūvēt tos 200 metrus līdz pilsētas komunikācijām, jo ES finansētā projekta mērķis ir nodrošināt ar ūdenssaimniecības pakalpojumiem iedzīvotājus, nevis komercuzņēmumus.

Runājot par iedzīvotājiem, tad viņu attieksme ir ļoti dažāda. Ir cilvēki, kuri ļoti priecājas par kanalizācijas sistēmas pieejamību, jo ūdens - tāds vai šitāds - visiem jau ir. Iedomājieties, ja jums ir visām prasībām atbilstoša izsmeļamā bedre vai bioloģiskās attīrīšanas iekārtas – tas nozīmē, ka katru mēnesi tās ir jāuztur, jāapkalpo, jāmaksā tā nauda par izsūknēšanu. Pavisam drīz kanalizācijas tvertņu izmantotājiem būs jābūt un jāvar uzrādīt līgumu ar apsaimniekotāju, un čekus, kas apliecinās pakalpojuma izmantošanu. Centralizētās kanalizācijas sistēmas gadījumā tas viss kļūst daudz vienkāršāks un beigās - arī lētāks. Jaunbūvju gadījumos mēdz būt arī tā, ka cilvēki tikko ir investējuši tūkstošus ūdensvada un kanalizācijas sistēmās, un viņiem neko nevajag.

Vislielākās problēmas tomēr ir tur, kur ir vairāki īpašnieki vienuviet, domājamās daļas un tā tālāk. Mūsu darba uzdevumā bija punkts par to, ka jāpanāk vienošanās ar iedzīvotājiem par ūdensvada pieslēgumu un kanalizācijas izvadu pievilkšanas vietām. Vīrs saka: man vajag šeit: sieva saka, nē – man tur aug rododendri. Tad mēs skaidrojām, ka lieku 20 metru izbūve izmaksās 500 – 600 eiro vairāk. Tad nu sieva ar vīru var vienoties. Trakāk ir ar kaimiņiem, jo tie savā starpā nespēj vienoties. Tad nu mums bija jābūt arī diplomātiem, nevis tikai tehniski domājošiem. Bija arī tādi, kas bija sarakstījuši garum garās depešas ar draudiem par mums sūdzēties Hāgā…

Aivars Kamarūts:  Ūdenssaimniecības attīstības projekts ir sabiedriski nozīmīgs: lai nebūtu tā, ka viens kaimiņš piesārņo gruntsūdeņus, bet otram turpat netālu ir ūdens ieguves vieta. Cilvēki bieži vien nemaz nepamana un nezina, ka, neskatoties uz visām privātajām atdzelžošanas un attīrīšanas iekārtām, krāna ūdens ne tuvu nav lietojams pārtikā, jo kaimiņš ir piesārņojis gruntsūdeņus ar savu kanalizāciju.

Ja cilvēks nopietni pieiet sava paša iegūtā ūdens attīrīšanai, tad viņam viens kubikmetrs izmaksās daudz dārgāk nekā “Jūrmalas ūdens” piegādātais kubikmetrs. Privātajam arī nebūs tie 200 metri dzeramā ūdens akas dziļuma, kas ir mums, līdz ar to ūdens kvalitāte ir citādāka. Individuālās attīrīšanas iekārtas par saprātīgu cenu nevar sasniegt to ūdens kvalitātes līmeni, kāds ir sabiedriskajam ūdensapgādes uzņēmumam.

Tāpat jāņem vērā, ka arī notekūdeņu aizvākšana nekad nav bez maksas. Ja valstī un pilsētā tiks sakārtota notekūdeņu savākšana, tiks likvidēta neatbilstoša šo ūdeņu novadīšana un apsaimniekošana, tiks likvidēts “kreisais” sūkņu transports, tad viennozīmīgi lētāk un izdevīgāk būs pieslēgties centrālajiem tīkliem.

Guntars Maļina: Cilvēki jau aizmirst aprēķināt visas izmaksas… neierēķina darba stundas utt. Ja profesionāli saliek visu pa ailēm, tad privātais iznāk stipri  dārgāk. Ja līdz tavam īpašumam ir atvilkts centralizētā ūdensapgādes tīklu pievads, tad viennozīmīgi izdevīgāk ir pieslēgties, jo tad tev pašam jāuztur tikai izlietne, pods un mājas iekšējās caurules.

Kādi ir nākotnes plāni? Par ko jūrmalniekiem vajadzētu padomāt?

Guntars Maļina: Jūrmalā mums patīk strādāt. Tas ir tik forši - atbraukt uz kūrortpilsētu (smejas). Bet ja nopietni, tad mūsu darbinieki ir arī jūrmalnieki, tāpēc labi izprot šī projekta nozīmību. Lai arī es visai bieži atbraucu atpūsties, tomēr jāatzīst, ka Jūrmalu labāk pazīstu pēc tīklu shēmām, nekā realitātē. Es pats neesmu bijis visās tajās ielās, kas iekļautas projektā, bet mani kolēģi ir atbraukuši un izstaigājuši visas šīs ielas un ieliņas.

Būtiskākais tomēr ir tas, cik jūrmalnieki spēs pieslēgties šiem jaunajiem tīkliem. Viena lieta ir izbūvēt ūdensvada un kanalizācijas tīklus un pievilkt pieslēguma galus līdz īpašuma robežai. Otra lieta -  iedzīvotāja mājasdarbs – izbūvēt pagalma komunikācijas un pieslēgties. Tas, protams, prasa līdzekļus – citam tas ir lētāk, bet citam dārgāk.

Aivars Kamarūts: Mēs jau cenšamies iedzīvotājus atbalstīt. Vienkāršots būvprojektēšanas posms – tas vairs nav vajadzīgs. Cilvēkiem tikai jāatnāk uz SIA “Jūrmalas ūdeni” (Promenādes iela 1A) un jāuzraksta iesniegums par Tehnisko noteikumu izstrādi. Mūsu uzņēmuma darbinieki bez maksas izstrādās vienkāršotos noteikumus un saskaņos ar visām atbildīgajām instancēm. Tā ir sava veida vienas pieturas aģentūra.

Mums ir vienošanās ar visām lielākajām bankām par īpaša, uz atvieglotiem noteikumiem un zemākiem procentiem, kredīta piešķiršanu pieslēguma izbūvei. Vajadzības gadījumā arī “Jūrmalas ūdens” var izbūvēt pieslēgumu, un iedzīvotāji var vienoties ar mums par apmaksas kārtību.

Šobrīd būvprojektēšana noslēdzas pirmajā posmā Majori – Priedaine. Projektēšanas darbi norit otrajā posmā - Dubulti – Vaivari un trešajā posmā - Krastciems – Ķemeri.

Faktiski pēc IV kārtas īstenošanas pieslēguma iespējas būs turpat vai 99% pilsētas iedzīvotājiem. Pieslēgumu iespējas nu jau sāk pildīt ne tikai ekonomisku, bet arī tādu kā sociālās vienlīdzības funkciju – šī iespēja ir jānodrošina visiem jūrmalniekiem, lai gandrīz neviens vairs nevarētu teikt: kāpēc viņam ir, bet man ne?

Projekta īstenošana apliecina, ka ne visu var izteikt naudā un izdevīgumā. Ja mēs šo projektu īstenošanā pieietu tīri no finansiālā izdevīguma viedokļa, tad, visticamāk, trešdaļai pilsētas iedzīvotāju nebūtu iespējas saņemt kvalitatīvu ūdeni un drošu kanalizācijas ūdeņu novadīšanu.

Te vēl jāpiemin, ka Eiropa IV kārtas attīstības projektiem naudu dod tikai kanalizācijas tīklu izbūvei. Pilsēta, dome ir tā, kas pieņem lēmumu un nodrošina jūrmalniekus arī ar ūdens pakalpojuma saņemšanas iespējām.

Guntars Maļina: Vislielākās problēmas un izaicinājumi bija un visilgāko laiku paņēma šaurās ielas un jau esošā infrastruktūra, kas sabūvēta pilsētas ielās – gāzes vadi, elektrokabeļi, telefona vadi un visādas citādas komunikācijas, kas bieži vien jau sākotnēji ir ne pārāk veiksmīgi saprojektētas un izbūvētas. Teiksim tā – bieži vien haotiski. Tagad, kad atnākam mēs un mums vajag ievilkt vēl divas komunikācijas – kanalizāciju un ūdeni -, mums ir n-tās vietas, kur mēs esam spiesti atkāpties no dažādām prasībām, kur mēs esam spiesti iet uz “Sadales tīkliem”, uz “Latvijas gāzi” un bičoties par iespēju satuvināt komunikācijas, par to, ka mēs iebūvēsim komunikācijas, nepārbūvējot viņu tīklus. Ir gan arī ielas, kur esam spiesti pārbūvēt šīs komunikācijas, jo citādi mēs nevarētu nodrošināt jūrmalniekus ar “Jūrmalas ūdens” pakalpojumiem – piemēram, Viktorijas iela.

Jā, jāpiebilst, ka mēs atzīstam, ka tajā brīdī, kad notiek būvdarbi, tad tajās ielās ir bardaks. Jo sevišķi ziemā – tad tur bez trokšņa vēl ir dubļi… viss kaut kas. Cilvēki nevar pie savas mājas piekļūt ar sausām kājām, piebraukt ar auto. Es saprotu viņu problēmas, bet tomēr aicinātu būt saprotošākus, jo arī celtniekam nav viegli strādāt tādās ielās. Galu galā, tas viss tiek darīts jūrmalnieku labā. Var jau teikt arī tā – tās neērtības būs dienu, nedēļu garumā, bet toties ērtības pēc tam būs uz gadu gadiem. Arī ielas segums, lai arī mēs it kā nedrīkstam to uzlabot, tomēr lielākoties pēc projekta īstenošanas ielu segums ir labāks. Kaut vai tā pati Zemeņu ielu. Labi atceros, kāda tā bija pirms gadiem…

Pēc Eiropas Savienības naudas devēju nosacījumiem mēs nedrīkstam ielas, kas ir ar grants segumu, asfaltēt. To drīkst darīt tikai pašvaldība par saviem līdzekļiem.

“Jūrmalas ūdenim” bija lielisks lozungs: “Uzlabo dzīves kvalitāti!”. Tā ir taisnība – dzīves kvalitāte paaugstinās! Iedomājies, tev nav jāiet uz aku ar spaini pēc ūdens, nav jāved, jānes no veikala ūdens bunduļi dzeramajam ūdenim… Atver ūdens krānu, un tek kvalitatīvs ūdens, un izlietotais aiztek… Nav jāuztraucas, kur un kā tas aiztek. Pieredze liecina, ka lielākoties pat spices gadījumā ar visām attīrīšanas ietaisēm ūdens pa krānu nāk ar paaugstinātu dzelzs saturu un visu ko citu – viss aizkaļķojas, iekrāsojas dzeltens. No pilsētas ūdensapgādes sistēmas ūdens nekad tāds nebūs (ja nu vienīgi mājā iekšā ir vecas caurules, kas var dot piemaisījumus). Līdz ar to mājsaimniecībā ar tādām ikdienišķām lietām kā uzkopšanas darbiem problēmu ir krietni mazāk. Ja parēķina, cik maksā tīrīšanas līdzekļi, cik maksātu darba stundas… Tā tabula, kurā būtu jāuzskaita privātā ūdens ieguves ietaises izdevumi (tiešie un netiešie) un privātās kanalizācijas izdevumi, iznāktu visai pagara. Cilvēki ikdienā tam nepievērš uzmanību, nerēķina patiesās izmaksas, un tāpēc par ūdeni un kanalizāciju pārmaksā.